Читать книгу: «Mīlulis», страница 4

Diruā tiešām atgriezās kancelejā, lai spiestu roku saviem agrākajiem kolēģiem, taču tie tikko uzdrošinājās atplest muti, baidīdamies sakompromitēties, jo bija dzirdējuši viņa sarunu ar šefu, – durvis bija palikušas vaļā.

Ar algu kabatā Diruā drīz vien atkal bija uz ielas. Viņš sev atļāvās bagātīgas brokastis labā, ne visai dārgā restorānā, ko jau pazina. Vēlreiz nopircis un atstājis uz galdiņa, pie kura bija ēdis brokastis, “Franču Dzīves” numuru, viņš apstaigāja vairākus veikalus, kur iegādājās dažādus sīkus priekšmetus vienīgi tādēļ, lai varētu likt tos nogādāt uz mājām un uzdot savu vārdu – Žoržs Diruā. Turklāt katru reizi piebilda: “Esmu “Franču Dzīves” līdzstrādnieks.”

Nosaucot ielu un mājas numuru, viņš neaizmirsa aizrādīt: “Pirkumu atstājiet pie durvju sarga.”

Tā kā laika bija vēl diezgan, Diruā iegriezās pie litogrāfa, kas uzreiz, klienta klātbūtnē, izgatavoja vizītkartes; jaunais žurnālists pasūtīja vienu simtu, liekot zem vārda iespiest savu tagadējo amatu.

Pēc tam viņš devās uz redakciju.

Forestjē saņēma viņu augstprātīgi, kā mēdz saņemt padotu darbinieku.

– Labi, ka tu atnāci. Man tieši ir tev vairāki uzdevumi. Pagaidi minūtes desmit. Papriekš pabeigšu savu darbu.

Tad Forestjē turpināja iesākto vēstuli.

Galda otrā malā sēdēja mazs vīriņš, kas bija ļoti bāls, uztūcis, ļoti resns, plikgalvains, ar pavisam baltu, spīdošu pauri; viņš kaut ko rakstīja, degunu piebāzis pie papīra, tāpēc ka bija ārkārtīgi tuvredzīgs.

– Senpoten, cikos tu iesi intervēt tos ļaudis? – Forestjē viņam jautāja.

– Pulksten četros.

– Tad paņem līdzi šo jaunekli, Žoržu Diruā, un atklāj viņam amata noslēpumus.

– Lai notiek.

Pievērsdamies draugam, Forestjē jautāja:

– Vai atnesi turpinājumu par Alžīriju? Šorīt iespiestajam sākumam bija lieli panākumi.

– Nē, – Diruā, gauži apmulsis, nopurpināja, – es domāju, ka pagūšu to uzrakstīt pēcpusdienā… man bija tik daudz darīšanu… neizdevās pastrādāt…

Forestjē neapmierināti paraustīja plecu:

– Ja būsi tik nenoteikts, tu sabojāsi sev karjeru. Vecais Valters cerēja, ka dabūs tavu materiālu. Pateikšu viņam, ka tu dosi rītdien. Ja tu domā, ka varēsi saņemt naudu, nekā nedarīdams, tad tu rūgti maldies.

Pēc brītiņa viņš piebilda:

– Kal dzelzi, kamēr tā karsta, sasodīts!

– Esmu beidzis, – Senpotens pieceldamies sacīja.

Atgāzies krēslā, Forestjē ieņēma gandrīz svinīgu pozu, grasīdamies dot norādījumus, un tad pievērsās Diruā:

– Redzi, kopš divām dienām Parīzē atrodas ķīniešu ģenerālis Li-Teng-fu, kas apmeties viesnīcā “Kontinentāls”, un radža Taposahibs Ramaderao Pali, kurš apmeties viesnīcā “Bristole”. Jūs viņus abus intervēsiet.

– Neaizmirsti galvenos punktus, ko tev norādīju, – Forestjē turpināja, pievērsdamies Senpotenam. – Izvaicā ģenerāli un radžu, ko viņi domā par Anglijas rīcību Tālajos Austrumos, kā skatās uz tās kolonizācijas un domīniju sistēmu, vai cer uz Eiropas un it īpaši uz Francijas iejaukšanos.

Brītiņu klusējis, Forestjē piebilda, it kā balsī izteikdams pārdomas:

– Mūsu lasītājiem būs ārkārtīgi interesanti dabūt zināt, ko domā Ķīna un Indija par jautājumiem, kuri patlaban tik ļoti saista sabiedrisko domu.

Paskatīdamies uz Diruā, Forestjē vēl piemetināja:

– Ievēro labi, kā Senpotens rīkosies, viņš ir lielisks reportieris; centies iemācīties, ar kādiem paņēmieniem piecu minūšu laikā no cilvēka var izvilkt visu.

Tad Forestjē atkal svinīgi ķērās pie rakstīšanas, acīmredzot nodomājis nodibināt stingru distanci, ierādīt pienācīgo vietu savam kādreizējam pulka biedram un tagadējam kolēģim.

Tikko viņi bija pāri slieksnim, Senpotens sāka smieties un teica Diruā:

– Kāds lielības gailis! Laužas pat mūsu priekšā.

Itin kā uzskatīdams mūs par saviem lasītājiem.

Kad viņi jau soļoja pa bulvāri, reportieris jautāja:

– Vai iedzersim kaut ko? – Jā, labprāt. Ir tik karsti.

Abi iegriezās kādā kafejnīcā un pasūtīja atspirdzinošu dzērienu. Senpotens sāka runāt. Viņš stāstīja par avīzi un visu ko pārsteidzoši lietpratīgi un sīki.

– Šefs? Īsts ebrejs! Jūs jau zināt, ka ebrejs nekad nemainās. Kāda rase!

Senpotens minēja dažus spilgtus vecā Valtera skopuma izpaudumus, kurš Izraeļa dēliem tik raksturīgs, – sīkumaina taupība, kaulēšanās par niecīgiem grašiem, apkaunojoša cenas pazeminājuma izdiedelēšana, visi augļotāju paņēmieni.

– Un, par spīti visam, viņš ir lāga vīrs, kas netic nekam un visus vazā aiz deguna. Avīzi, kas ir oficioza, katoliska, liberāla, republikāniska, orleāniska, īsta kārtu kūka, viņš dibinājis tikai tādēļ, lai ar to atbalstītu savas biržas operācijas un dažādos pasākumus. Šai ziņā viņš ir spēcīgs, nopelna miljonus ar akciju sabiedrībām, kurām nav ne četri sū kapitāla…

Senpotens nemitīgi turpināja, uzrunādams Diruā par “dārgo draugu”.

– Vecais blēdis reizēm izsaka Balzaka varoņu cienīgus vārdus. Iedomājieties, vienudien atrodos viņa kabinetā kopā ar veco graustu Norbēru un donkihotu Rivalu, te pēkšņi ienāk mūsu administrators Montlens ar visā Parīzē pazīstamo safj anādas portfeli padusē. Valters paceļ snīpi: “Kas jauns?”

Montlens vientiesīgi atbild: “Nupat samaksāju sešpadsmit tūkstošus franku, ko bijām parādā par papīru.”

Šefs izbailēs salēcās: “Kā jūs teicāt?”

“Es nupat samaksāju parādu Privā kungam.”

“Jūs esat traks!”

“Kāpēc?”

“Kāpēc… kāpēc… kāpēc…”

Noņēmis brilles no deguna, Valters tās noslaucīja. Pēc tam pasmīnēja savu blēdīgo smīnu, kas ikreiz savelkas ap tuklajiem vaigiem, kad viņš grasās pateikt kaut ko dzēlīgu vai bezkaunīgu, un zobgalīgā, pārliecinātā tonī ierunājās: “Kāpēc? Tāpēc, ka mēs būtu varējuši izspiest četrus līdz piecus tūkstošus rabata.”

Montlens brīnīdamies iebilda: “Bet, Valtera kungs, visi rēķini taču bija pilnīgā kārtībā, es pats tos pārbaudīju, un jūs akceptējāt…”

Tad šefs, atkal kļuvis nopietns, sacīja: “Nedrīkst būt tik vientiesīgs kā jūs. Jums jāzina, Montlena kungs, ka parādus vajag uzkrāt un tad izkaulēt atlaides.”

Senpotens ar pazinēja skatienu pakratīja galvu.

– Ko jūs teiksiet? Vai nav īsts Balzaks?

Diruā nebija lasījis Balzaku, tomēr atbildēja ļoti pārliecināti:

– Jā, piķis un zēvele!

Pēc tam reportieris nosauca Valtera kundzi par muļķa zosi, Norbēru de Varenu par vecu nelaimes putnu, Rivalu par Fervaka kopiju. Tad viņš atgriezās pie Forestjē:

– Tam vienkārši ir laimējies apprecēt tādu sievu – un vairāk nekas.

– Kas viņa īsti ir par sievieti? – Diruā jautāja.

Senpotens paberzēja rokas.

– Tā ir šķelme, slīpēts sievišķis! Vecā uzdzīvotāja grāfa de Vodreka mīļākā, kurš tai iedeva pūru un izprecināja…

Diruā pēkšņi juta saltas trīsas, muskuļi krampjaini savilkās, viņā modās tieksme izlamāt un iecirst pļauku šim vecajam tenku maisam. Bet viņš to tikai pārtrauca, ieprasīdamies:

– Vai Senpotens ir jūsu īstais vārds?

Reportieris bez mazākā apjukuma atbildēja:

– Nē, mans vārds ir Tomā. Tikai redakcijā mani iesaukuši par Senpotenu¹.

– Man rādās, ka ir jau vēls, un mums vēl jāapmeklē abas ievērojamās personas, – sacīja Diruā, maksādams par tēriņu.

Senpotens sāka sirsnīgi smieties.

– Jūs nu gan vēl esat vientiesīgs! – viņš teica. – Vai jūs tiešām ticējāt, ka es iešu jautāt šim ķīnietim un indietim, ko viņi domā par Angliju? It kā es nezinātu labāk, kas viņiem jādomā, lai izpatiktu “Franču Dzīves” lasītājiem. Esmu jau intervējis simtiem ķīniešu, persiešu, indusu, čīliešu, japāņu un citu. Pēc manām domām, viņi visi atbild vienu un to pašu. Man tikai jāpaņem mans raksts par pēdējo iebraucēju un vārdu pa vārdam jānoraksta. Mainās tikai virsraksts, personas vārds, tituli, vecums, pavadoņi. Te nu nedrīkst kļūdīties, jo tad “Figaro” vai “Goluā” uzreiz pieķertu mani. Bet no viesnīcu “Bristole” un “Kontinentāls” šveicariem es piecās minūtēs dabūšu par to visprecīzākās ziņas.

Aiziesim līdz turienei kājām, pa ceļam uzsmēķēsim cigāru. Kopsummā pieprasīsim redakcijā simt sū par braukšanas izdevumiem. Redzi, dārgais draugs, kā rīkojas praktiski cilvēki.

– Laikam gan ir diezgan ienesīgi tādā veidā strādāt par reportieri? – Diruā jautāja.

Žurnālists atbildēja noslēpumaini:

– Jā, tomēr nekas nav tik ienesīgs kā apslēptā reklāma hronikā.

Viņi gāja pa bulvāri uz Madlenas baznīcas pusi.

– Ja jums ir kas darāms, – Senpotens piepeši teica līdzgaitniekam, – jūs man neesat vajadzīgs. Diruā paspieda viņam roku un griezās atpakaļ. Jauno žurnālistu tirdīja doma par “Āfrikas strēlnieka atmiņu” turpinājumu, kas viņam vakarā jāuzraksta. Soļodams pa ielu, viņš prātā pārcilāja dažādus vērojumus, spriedumus, atgadījumus un tā nemanot sasniedza Elizejas lauku avēniju, kur varēja redzēt tikai retus gājējus, jo Parīze šajās tveicīgajās dienās bija tukša.

Paēdis pusdienas vīna pagrabiņā netālu no Triumfa arkas Zvaigznes laukumā, Diruā pa ārējiem bulvāriem lēnām atgriezās kājām mājās un atsēdās pie galda, lai strādātu.

Bet, tikko acu priekšā bija lielā, baltā papīra lapa, viss domās savāktais materiāls izzuda no prāta, it kā viņa smadzenes piepeši būtu izkūpējušas. Diruā pūlējās savākt atmiņu drumslas un saturēt, bet tās tūlīt atkal aizslīdēja vai arī virpuļoja pa galvu juku jukām, un viņš nezināja, kā tās pasniegt, kā ietērpt vārdos un ar kuru iesākt.

Stundu velti nomocījies un saķēpājis piecas papīra lapas ar sākuma teikumiem, kuriem nebija varējis atrast turpinājumu, Diruā nolēma: “Neesmu vēl pietiekami iemanījies amatā. Vajadzēs ņemt vēl vienu mācību stundu.” Izredzes vēl vienu rītu strādāt kopā ar Forestjē kundzi, cerības uz ilgo, intīmo, sirsnīgo, tik jauko divvientulību modināja viņā nepacietīgas gaidu trīsas. Viņš agri likās gulēt, tagad gandrīz pat baidīdamies atgriezties pie darba, jo tas pēkšņi varētu veikties.

Nākamajā rītā viņš piecēlās pavēlu, jau iepriekš tīksminādamies par gaidāmo tikšanos un tīši to attālinādams.

Pulkstenis bija desmit, kad Diruā piezvanīja pie drauga dzīvokļa durvīm.

– Forestjē kungs patlaban strādā, – paziņoja kalpotājs.

Diruā nebija ne iedomājies, ka vīrs varētu būt mājās. Viņš tomēr neatlaidās:

– Pasakiet Forestjē kungam, ka man ar viņu steidzami jārunā.

Minūtes piecas Diruā gaidīja un tad tika ievests tanī pašā kabinetā, kur bija pavadījis tik brīnišķīgu priekšpusdienu.

Viņa vietā sēdēja Forestjē mājas halātā, ar mīkstām tupelēm kājās, mazu cepurīti galvā un rakstīja, bet Forestjē kundze, ietinusies tanīs pašos baltajos rītasvārkos, ar elkoni atbalstījusies pret kamīna dzegu, diktēja, kūpinādama cigareti.

Apstājies uz sliekšņa, Diruā nomurmināja:

– Lūdzu, piedodiet! Vai es jūs traucēju?

Forestjē dusmīgi paskatījās uz viņu un norūca:

– Ko tev atkal vajag? Runā ātrāk, mums nav laika.

– Nē, nekas, atvainojos, – Diruā apjucis nostomījās.

Forestjē noskaitās galīgi.

– Velns lai parauj! Neaizkavē tik ilgi! Tu taču neielauzies pie mums tikai tādēļ, lai pateiktu mums “labdien”!

– Nē… redzi… – Diruā galu galā saņēmās. – Man vēl neizdevās pašam tikt galā ar rakstu… un tu biji… jūs bijāt tik… tik… laipni pēdējo reizi… ka es… ka es cerēju… ka es uzdrošinājos atnākt…

– Tu ņirgājies par cilvēkiem! – Forestjē nikni pārtrauca Diruā. – Laikam gan tu esi iedomājies, ka es darīšu tavu darbu un tev vajadzēs tikai aiziet uz kasi mēneša beigās. Nē! Vai kaut kas tāds ir redzēts!

Forestjē kundze joprojām kūpināja cigareti un, neiejaukdamās sarunā, smaidīja noslēpumaini;

viņas smaids bija kā laipna maska, aiz kuras slēpās ironiskas domas.

– Atvainojiet… man likās… es domāju… – Diruā pietvīcis murmināja un tad pēkšņi ierunājās skaidri un noteikti: – Tūkstoškārt lūdzu piedošanu, kundze, un atļaujiet jums vēlreiz sirsnīgi pateikties par burvīgo rakstu, ko jūs man vakar sacerējāt.

Palocījies viņš pateica Šarlam:

– Pulksten trijos būšu redakcijā.

Pēc tam viņš aizgāja.

Straujā gaitā Diruā devās mājup, visu ceļu pukodamies: “Labi, gan es pats uzrakstīšu, un tad viņi redzēs…”

Atgriezies savā istabā, viņš lielās dusmās ķērās pie darba.

Viņš risināja tālāk Forestjē kundzes aizsākto dēku, sablīvēdams bulvārromāniem raksturīgas detaļas, neticamus notikumus, pārspīlētus aprakstus, neveiklo, skolniecisko stilu sapiparodams ar kazarmu žargonu. Pēc stundas raksts bija gatavs, un viņš pašapzinīgi nesa savu juceklīgo saputrojumu uz redakciju.

Pirmais, ko Diruā tur sastapa, bija Senpotens, kas enerģiski spieda viņam roku kā līdzzinātājam un jautāja:

– Vai izlasījāt manu sarunu ar ķīnieti un indieti? Jocīgi, vai ne? Raksts ieinteresējis visu Parīzi.

Bet es neesmu redzējis ne viņu degungalu.

Diruā vēl nekā nebija lasījis, tāpēc tūlīt paņēma avīzi un steigšus pārlasīja garu rakstu ar virsrakstu “Indija un Ķīna”, un reportieris viņam norādīja un pasvītroja interesantākās vietas.

Aizelsies iesteidzās Forestjē.

– Ā, labi! Jūs abi man esat vajadzīgi, – viņš rosīgi sacīja un norādīja veselu rindu politisku informāciju, kādas līdz vakaram jāievāc.

Diruā viņam pasniedza savu rakstu.

– Te ir turpinājums par Alžīriju.

– Lieliski, dod šurp, es aiznesīšu šefam.

Tas bija viss.

Senpotens ar jauno kolēģi devās projām, un, kad abi bija izgājuši koridorā, viņš tam jautāja:

– Vai kasē jau esat bijis?

– Nē. Kādēļ?

– Kādēļ? Lai saņemtu naudu. Redzat, algu vienmēr vajag izņemt mēnesi uz priekšu. Neviens nezina, kas var gadīties.

– Jauki… Man nav nekas pretī.

– Iepazīstināšu jūs ar kasieri. Ar viņu nekādas grūtības neradīsies. Maksāt šeit maksā pieklājīgi. Diruā saņēma savus divsimt frankus un divdesmit astoņus frankus par vakardien iespiesto rakstu; kopā ar dzelzceļa kancelejā dabūtās algas atlikumu iznāca trīssimt četrdesmit franku.

Vēl nekad viņam nebija bijusi kabatā tik liela summa, un viņš domāja, ka šīs bagātības pietiks diezin cik ilgam laikam.

Senpotens aizveda Diruā uz četrām piecām konkurējošu laikrakstu redakcijām papļāpāt, cerēdams, ka citi jau būs ievākuši viņam vajadzīgās ziņas un viņš pratīs ar viltību un valodīgumu tās izvilināt.

Vakarā Diruā, kam vairs nekas nebija darāms, iedomājās iegriezties “Folīberžērā”; it nemaz nekautrēdamies, viņš griezās pie kontroliera:

– Esmu Žoržs Diruā, “Franču Dzīves” līdzstrādnieks. Pirms dažām dienām biju šeit kopā ar Forestjē kungu. Un viņš solīja man pagādāt brīvu ieeju. Nezinu, vai viņš nav piemirsis to izdarīt.

Kontrolieris pārbaudīja kādu sarakstu. Diruā vārda tanī nebija. Tomēr kontrolieris izturējās ļoti laipni un sacīja:

– Vienalga, lūdzu, cienījamais kungs, ieejiet pats pie direktora, viņš jūsu lūgumu noteikti nenoraidīs.

Iegājis iekšā, Žoržs Diruā gandrīz tūlīt pat satika Rašelu, sievieti, ko bija no šejienes aizvedis pagājušo reizi.

– Labdien, kaķīt, – viņa pienākusi teica.

– Kā klājas?

– Lieliski, un tev?

– Arī nevaru sūdzēties. Zini, esmu jau divas reizes par tevi sapņojusi kopš tā vakara.

Diruā glaimots pasmaidīja.

– Tā, tā! Un par ko tas liecina?

– Par to, ka tu, muļķīt, man patīc un mēs varam to atkārtot, kad tev patiks.

– Kaut vai šodien, ja gribi.

– Jā, pat ļoti.

– Labi, bet paklausies…

Diruā mazliet vilcinājās, viņam bija diezgan neērti pateikt to, ko bija nodomājis.

– Šoreiz man nav ne plika vērdiņa pie dvēseles, jo nāku no kluba, kur visu paspēlēju.

Prostitūtas praksē pieradusi pie vīriešu blēdībām un kaulēšanās, sieviete dziļi ielūkojās viņam acīs, jo instinktīvi nojauta, ka viņš melo.

– Melkuli! Tas nemaz nav jauki, ka tu pret mani tā izturies.

Diruā apjucis pasmīnēja.

– Ja vēlies desmit frankus – tas ir viss, kas man atlicis.

– Vienalga, dārgumiņ, es gribu tikai tevi, – Rašela pačukstēja, izturēdamās nesavtīgi kā kurtizāne, kas ļaujas savai iegribai.

Gluži savaldzināta viņa raudzījās uz jaunā vīrieša ūsām, tad satvēra tā roku un, atbalstīdamās uz tās maigi kā iemīlējusies, sacīja:

– Papriekš iesim iedzert glāzi grenadina. Pēc tam mazliet pastaigāsimies. Es gribētu aiziet ar tevi uz operu, tāpat vien, lai parādītos ar tevi. Un tad labi agri iesim uz mājām, vai ne?

…

Diruā palika ilgi pie šīs meičas. Bija jau gaišs, kad viņš izgāja uz ielas un tūlīt pat iedomājās nopirkt “Franču Dzīvi”. Ar drebošām rokām atlocīja avīzi: viņa raksta tur nebija. Viņš palika stāvot uz ietves un nemierpilnām acīm pārbaudīja iespiestās slejas, cerēdams beidzot atrast to, ko meklēja.

Kaut kas smags pēkšņi uzgūla sirdij; Diruā jutās noguris pēc mīlas nakts, un šī neveiksme viņam likās kā īsta nelaime.

Aizgājis mājās, Diruā neizģērbies ielikās gultā un aizmiga.

Pēc dažām stundām ieradies redakcijā, viņš tūdaļ devās pie Valtera kunga un sacīja:

– Cienījamais kungs, es ļoti brīnos, ka šārīta numurā nav mana otrā raksta par Alžīriju.

Laikraksta izdevējs pacēla galvu un sausi atbildēja:

– Iedevu to izlasīt jūsu draugam Forestjē, un viņš atrada, ka tas nav lietojams. Jums vajadzēs rakstu pārstrādāt.

Diruā bija nikns; ne vārda vairs neteicis, viņš izgāja no kabineta un iedrāzās Forestjē istabā.

– Kāpēc tu neliki iespiest šorīt manu rakstu? Atgāzies atzveltnes krēslā, kājas uzlicis uz galda, tieši uz aizsāktā raksta, Forestjē kūpināja cigareti. Viņš atbildēja mierīgi – nosvērtā, garlaikotā balsī, kas skanēja it kā no tāluma, it kā tā plūstu no kādas bedres:

– Šefam raksts nepatika, viņš man lika atdot to tev atpakaļ pārstrādāšanai. Tur tas ir, ņem!

Forestjē norādīja ar pirkstu uz atlocītām papīra lapām, kas bija noliktas zem preses.

Diruā bija tā apjucis, ka neattapās, ko sacīt, un, kamēr viņš bāza kabatā savu rokrakstu, Forestjē turpināja:

– Šodien tu aiziesi vispirms uz prefektūru… Un viņš norādīja veselu rindu gājienu un dažādas ziņas, kas jāievāc. Diruā devās projām, neatradis dzēlīgo vārdu, ko meklēja.

Nākamajā dienā viņš atkal atnesa savu rakstu. Tas no jauna tika atdots atpakaļ. Kad Diruā bija pārtaisījis rakstu trešo reizi un tas tika noraidīts, viņam kļuva skaidrs, ka ir pārsteidzies un ka vienīgi Forestjē roka var viņu uzvest uz ceļa.

Diruā vairs neieminējās par “Āfrikas strēlnieka atmiņām” un cieši sevī noņēmās būt iztapīgs un piesardzīgs, jo tādam vajag būt, un, kamēr nav nekā labāka, cītīgi veikt reportiera darbu.

Viņš iepazinās ar teātru un politiskajām aizkulisēm, ar deputātu palātas kuluāriem un valstsvīru uzgaidāmajām istabām, ar sevišķu uzdevumu ierēdņu svinīgajām fizionomijām un šveicaru miegainajām sejām.

Viņam nepārtraukti bija sakari ar ministriem, vārtsargiem, ģenerāļiem, policijas aģentiem, ar prinčiem, suteneriem, kurtizānēm, sūtņiem, bīskapiem, savedējiem, blēžiem, ar augstāko aprindu cilvēkiem, kāršu spēlētājiem, fiakru kučieriem, kafejnīcu viesmīļiem un daudziem citiem, kuriem viņš bija kļuvis par savtīgu un vienaldzīgu draugu, cienīdams un vērtēdams tos visus vienādi, skatīdamies uz visiem šiem ļaudīm līdzīgi, tāpēc ka redzēja tos diendienā, jebkurā stundā, un bez jebkādas noskaņas pārejas runāja ar visiem par tiem pašiem jautājumiem, kam bija sakars ar viņa amatu. Pats viņš sev likās līdzīgs cilvēkam, kurš, nogaršodams citu pēc cita visdažādākos vīnus, drīz vairs nespēj atšķirt Satomargo no Aržanteija.

Īsā laikā Diruā izvērtās par pirmklasīgu reportieri, piegādāja drošas informācijas, bija manīgs, izdarīgs, attapīgs, avīzei īsts dārgums, kā par viņu izteicās izdevējs Valters, kas prata novērtēt līdzstrādniekus.

Bet, tā kā Diruā saņēma tikai desmit santīmus par rindiņu un divsimt franku mēnesī algas un tā kā bulvāru, kafejnīcu un restorānu dzīve maksā dārgi, tad viņam nekad nebija naudas, un viņš pilnīgi izmisa par savu nabadzību.

“Tur ir kāds triks,” Diruā dažkārt nodomāja, redzēdams, ka dažiem kolēģiem kabatas pilnas ar zeltu, taču nespēja izprast, ar kādiem slepeniem līdzekļiem tie sev sagādā šādu labklājību. Viņu krimta skaudība, viņam bija aizdomas, ka tiek lietoti nepazīstami un aizdomīgi paņēmieni, tiek sniegti kādi pakalpojumi, vesela vispārpieņemta un pieļauta kontrabanda. Katrā ziņā vajadzēja izdibināt šo noslēpumu, iespiesties slepenajā apvienībā, panākt, lai biedri, kas tagad guvumu dalīja bez viņa, uzņem viņu savā vidū.

Vakaros, pa logu raudzīdamies uz garām braucošajiem vilcieniem, Diruā bieži lauzīja galvu, kā lai rīkojas.

V

Divi mēneši bija aizritējuši, pienācis jau septembris, bet no straujajiem panākumiem, uz kuriem Diruā bija cerējis, vēl nebija ne vēsts, un viņam likās, ka tie nāk pārāk lēni. Vairāk par visu viņu sarūgtināja zemais sabiedriskais stāvoklis, taču viņš neredzēja nevienu ceļu, kas varētu aizvest augstumos, kur cilvēks rod cieņu un naudu. Diruā jutās kā ieslēgts nožēlojamā reportiera amatā, iestidzis tanī, nespēdams no tā izrauties. Viņa darbu atzina, bet uz viņu pašu skatījās no augšas. Pat Forestjē, kam viņš sniedza tūkstoš pakalpojumus, vairs neaicināja viņu uz pusdienām un visumā izturējās pret viņu kā pret apakšnieku, kaut arī joprojām uzrunāja ar draudzīgo “tu”.

Ir gan tiesa, ka laiku pa laikam Diruā, izmantodams izdevību, ievietoja avīzē pa nelielam rakstiņam. Ar savām hronikām viņš bija ievingrinājis spalvu un iemantojis mēra sajūtu, kuras viņam bija trūcis, kad rakstīja turpinājumu par Alžīriju, tāpēc tagad vairs nebija ko baidīties, ka viņa piezīmes par aktualitātēm varētu tikt noraidītas. Bet no tām līdz aprakstiem, kuros var ļaut vaļu iztēlei, vai arī līdz autoritatīviem rakstiem par politiskiem jautājumiem bija ļoti tālu, starpība tikpat liela kā vizināties pa Buloņas mežu savā pajūgā vai sēdēt uz bukas par kučieri un vizināt pajūga īpašnieku. Diruā sevišķi pazemoja apziņa, ka augstāko aprindu pasaules durvis viņam slēgtas, ka tur uz viņu neskatījās kā uz līdzīgu un ka viņam nebija intīmas draudzības ar sievietēm, kaut arī vairākas pazīstamas aktrises savtīgos nolūkos reizēm bija viņu uzņēmušas itin sirsnīgi.

No pieredzes zinādams, ka spēj savaldzināt, vienā mirklī modināt neparastas simpātijas gan augstāko aprindu dāmās, gan mazās aktrisītēs, Diruā nepacietīgi kā sapīts kumeļš iztēlē trauca pretī tām sievietēm, no kurām varētu būt atkarīga viņa nākotne.

Diezgan bieži viņam ienāca prātā apmeklēt Forestjē kundzi, bet doma par pēdējo sastapšanos viņu atturēja, pazemoja, un viņš gaidīja, lai vīrs viņu uzlūdz. Tad viņš atcerējās de Marela kundzi, atcerējās, ka tā bija viņu aicinājusi pie sevis, un kādu pēcpusdienu, kad nekas nebija darāms, devās pie jaunās paziņas.

“Līdz pulksten trim vienmēr esmu mājās,” de Marela kundze bija sacījusi.

Diruā piezvanīja pie viņas dzīvokļa durvīm pustrijos.

De Marela kundze dzīvoja Verneija ielā, nama ceturtajā stāvā.

Durvis atvēra jauna, izspūrusi istabene, kas, cepurīti sasienot, sacīja:

– Jā, kundze ir mājās, bet es nezinu, vai jau ir piecēlusies.

Ar šiem vārdiem viņa atgrūda vaļā tikai pievērtās salona durvis.

Diruā iegāja iekšā. Istaba bija diezgan liela, izskatījās neuzposta, mēbeļu tanī nebija daudz. Veci, izbalējuši atzveltnes krēsli bija sarindoti gar sienu, droši vien tos tur atbīdījusi kalpone, jo nekur nebija manāma savu māju mīlošas sievietes gaumīgā roka. Pie četrām sienām nevienāda garuma auklās greizi karājās četras nožēlojamas gleznas, kurās bija attēlota pa upi peldoša laiva, kuģis jūrā, dzirnavas klajumā un malkas cirtējs mežā. Varēja nojaust, ka tās jau ilgi bija tā sašķiebušās un ka tām pāri mēdz slīdēt vienaldzīgas namamātes nevērīgais skatiens.

Diruā atsēdās un sāka gaidīt. Viņš gaidīja ilgi. Beidzot atvērās durvis un ieskrēja de Marela kundze, ģērbusies sārta zīda kimono, uz kura izšūtas zeltainas ainavas, zili ziedi un balti putni.

– Iedomājieties, es vēl biju gultā! – viņa iesaucās. – Cik tas mīļi no jums, ka mani apmeklējat! Domāju, ka esat mani aizmirsis.

Gluži sajūsmināta viņa sniedza viesim abas rokas, un Diruā, ko istabas vienkāršais iekārtojums bija iedrošinājis, satvēra tās un vienu noskūpstīja, kā bija redzējis darām Norbēru de Varenu.

De Marela kundze uzaicināja Diruā atsēsties. Nopētījusi jauno vīrieti no galvas līdz kājām, viņa sacīja:

– Kā jūs esat pārvērties! Jūs izskatāties daudz labāk. Parīze atstājusi uz jums labu iespaidu. Tagad stāstiet, – kas jauns?

Tūlīt abi sāka tērzēt kā veci paziņas, juzdami, ka starp viņiem uzreiz radusies tuvība, mostas paļāvība vienam pret otru, intīma sirsnība, kas piecās minūtēs padara par draugiem divas līdzīga rakstura un līdzīgas iedabas būtnes.

Piepeši jaunā sieviete pārtrauca tērzēšanu.

– Cik dīvaini, ka jūtos ar jums tik nepiespiesti, – viņa ar izbrīnu sacīja. – Man šķiet, ka pazīstu jūs jau desmit gadus. Mēs droši vien kļūsim labi draugi. Vai jūs to vēlētos?

– Bez šaubām, – Diruā atbildēja ar smaidu, kas izteica kaut ko vairāk.

Viņam šī spožajā, mīkstajā kimono tērpusies sieviete likās pievilcīga, ne tik izsmalcināta, ne tik sievišķīga un maiga kā tā otra, baltajos rītasvārkos, toties kārdinošāka, pikantāka.

Forestjē kundze ar nemainīgi laipno smaidu uz lūpām, kurš vilināja un tai pašā laikā brīdināja, kurš šķita sakām: “Jūs man patīkat,” – un arī: “Uzmanieties,” – ar smaidu, kura īstenā jēga bija neizdibināma, modināja it īpaši vēlēšanos mesties viņai pie kājām vai arī skūpstīt viņas ņiebura smalkās mežģīnes un lēnām ieelpot smaržīgo siltumu, kas izplūst no liegās miesas. De Marela kundzes klātbūtnē Diruā juta sevī mostamies brutālākas tieksmes, izteiktu iekāri, kuras dēļ viņam drebēja rokas, kad zem vieglā zīda iezīmējās jaunās sievietes auguma līnijas.

Viņa tērzēja nemitīgi, katrā teikumā bārstīdama savas parastās, draiskās asprātības, tāpat kā strādnieks, apguvis kādu noteiktu paņēmienu, citiem par lielu brīnumu it kā rotaļādamies veic grūtu darbu. Viņš klausījās un domāja: “Būtu labi to visu atcerēties. No viņas čalošanas par dienas notikumiem varētu uzrakstīt burvīgus feļetonus no Parīzes dzīves.”

Kāds klusītēm, tikko dzirdami pieklauvēja pie durvīm, pa kurām de Marela kundze bija ienākusi.

– Nāc iekšā, mīlulīt! – viņa uzsauca.

Mazā meitene no durvīm taisnā ceļā devās pie Diruā un sniedza tam roku.

– Tā ir īsta uzvara! – māte brīnījās. – Es vairs nepazīstu savu Lorinu.

Noskūpstījis bērnu un atsēdinājis sev blakus, Diruā ar jauku nopietnību izvaicāja, ko meitene darījusi, kopš viņi nebija tikušies. Lorina atbildēja dzidrā balstiņā, svinīgi kā pieaugusi dāma.

Pulkstenis nosita trīs. Žurnālists piecēlās.

– Apmeklējiet mūs bieži, – de Marela kundze aicināja, – mēs papļāpāsim tāpat kā šodien, jūs man vienmēr sagādāsiet prieku. Kāpēc jūs vairs neredz Forestjē mājās?

– Tāpat vien, – viņš izvairīgi atbildēja. – Man ir daudz darba. Ceru tomēr, ka drīzumā mēs pie viņiem tiksimies.

Diruā aizgāja ar neizprotamu cerību pilnu sirdi.

Bet Forestjē viņš nestāstīja par šo apmeklējumu.

Taču atcerējās to visas nākamās dienas, vairāk nekā atcerējās: viņš glabāja sevī kaut nereālu, tomēr pastāvīgu šīs sievietes klātbūtnes izjūtu. Viņam šķita, ka ir paņēmis līdzi kaut ko no Marela kundzes: tās auguma apveids neizgaisa no acīm un spriganais gars neizgaisa no sirds. Viņš dzīvoja šīs sievietes burvības gūstā, kā dažkārt atgadās, kad cilvēks pavadījis gaišus mirkļus kopā ar kādu būtni. Tā ir dīvaina apmātība – intīma, neskaidra, mulsinoša un savā noslēpumainībā valdzinoša.

Pēc vairākām dienām Diruā apmeklēja de Marela kundzi otrreiz.

Istabene ieveda viņu salonā, un tūlīt pat tur ienāca Lorina. Meitenīte sniedza ne vairs roku, bet pieri un sacīja:

– Māmiņa lūdza, lai jūs pagaidot. Viņa iznāks pēc ceturtdaļstundas, tāpēc ka nav vēl apģērbusies.

Es jums pakavēšu laiku.

Diruā uzjautrināja meitenītes ceremoniālā izturēšanās.

– Lieliski, jaunkundze, – viņš sacīja, – es ar lielāko prieku pavadīšu ceturtdaļstundu jūsu sabiedrībā, tikai es jūs brīdinu, ka nemaz neesmu nopietns. Es augām dienām rotaļājos un tāpēc uzaicinu jūs spēlēt “sunīšus”.

Skuķēns gluži vai sastinga aiz brīnumiem un tad pasmaidīja, kā būtu pasmaidījusi pieaugusi sieviete par šo iedomu, kura viņu mazliet šokēja un arī pārsteidza.

– Istabās nevar skriet “sunīšos”, – viņa klusu sacīja.

– Man vienalga, – Diruā attrauca, – es rotaļājos visur. Žigli, ķeriet mani!

Viņš sāka skriet apkārt galdam, uzmudinādams Lorinu sekot, un meitene sāka iet viņam pa pēdām, laipni un pretimnākoši smaidīdama, reizēm izstiepdama roku, lai viņam pieskartos, bet neaizraudamās līdz skriešanai.

Diruā apstājās, pietupās, un, kad Lorina vilcinādamās, sīkiem solīšiem tuvojās, viņš uzlēca gaisā kā velniņš no kārbas un aizdrāzās uz istabas otru galu.

Lorinai tas likās jocīgi, galu galā viņa skaļi iesmējās un iekarsdama sāka straujāk tipināt pakaļ Diruā, līksmi un bailīgi iekliegdamās, kad domāja, ka nupat to panāks. Diruā pārbīdīja krēslus, aizsprostodams meitenei ceļu, un, kad viņa vairākas reizes bija apjoņojusi apkārt kādam krēslam, jaunais vīrietis aiztrauca aiz cita sēdekļa. Tagad Lorina skrēja, cik jaudas, pilnīgi iekaisusi jaunās rotaļas priekā; ar piesarkušu seju metās pakaļ savam biedram un, sajūsmināti gavilēdama, atsaucās uz katru viņa viltību, uz katru nebēdnību.

Tai mirklī, kad meitene jau domāja, ka tūlīt notvers Diruā, viņš piepeši saķēra Lorinu un, paceldams līdz griestiem, iesaucās:

– Sunītis!

Bērns spārdījās, cenzdamies izrauties, un smējās no visas sirds.

Ienāca de Marela kundze un palika pārsteigta stāvot:

– Ko es redzu!.. Lorina rotaļājas… Diruā kungs, jūs esat burvis.

Viņš nolaida meitenīti uz grīdas, noskūpstīja mātei roku, un abi atsēdās, paņēmuši Lorinu vidū. Viņi gribēja tērzēt, bet parasti tik mazrunīgā Lorina kā apskurbusi pļāpāja vienā laidā, tā ka to vajadzēja aizsūtīt uz tās istabu.

Meitene paklausīja bez iebildumiem, bet ar asarām acīs.

Tikko viņi palika divatā, de Marela kundze klusā balsī ierunājās:

– Jūs nemaz nezināt, kāds man ir liels nodoms, un šai sakarā es padomāju arī par jums. Klausieties: tā kā es katru nedēļu eju pie Forestjē uz pusdienām, tad laiku pa laikam uzaicinu savukārt viņus uz restorānu. Mājās man nepatīk uzņemt viesus, es neesmu tā iekārtojusies, turklāt nekā nesaprotu no mājturības, no virtuves, itin nekā tamlīdzīga. Man patīk dzīvot nesaistīti, kā čigānietei. Tā nu es šad tad ielūdzu viņus uz restorānu, bet trijatā nemaz nav jautri, un mani paziņas ar viņiem nesaietas. Stāstu jums to visu tik sīki tādēļ, lai izskaidrotu savu ne visai parasto ielūgumu. Jūs, protams, esat uzminējis, ka ielūdzu jūs mums pievienoties sestdien pusastoņos Riša kafejnīcā. Vai zināt, kur tā atrodas?

Diruā ar prieku pieņēma ielūgumu.

– Mēs būsim tikai četri, – viņa turpināja, – divas dāmas un divi kungi. Šādas mazas dzīres mums, sievietēm, kas pie tām neesam pieradušas, liekas ļoti amizantas.

Viņai bija mugurā tumši brūna, cieši pieguļoša kleita, kas izaicinoši un koķeti izcēla viņas vidukli, gūžas, krūtis un rokas. Diruā ar izbrīnu un mulsumu lūkojās uz de Marela kundzi, juzdamies nezin kāpēc gandrīz neērti par nesaskaņu starp viņas kopto ārieni, izsmalcināto eleganci un acīm redzamo bezrūpību par mājokli, ko viņa apdzīvoja. Viss, kas ietērpa de Marela kundzes augumu un pieskārās viņas miesai, bija smalks un liegs, bet par savu apkārtni viņa nelikās zinis.